Vuatur otomobīlis.

Pirmā ekipāža ar mehānisku dzinēju tika dēvēts franciski par 'vuatur otomobīli' (pašgājējrati); tad 'vuatur' atmeta un palika tikai 'otomobilis' vārds, kā pirmsākumi ir no grieķi vārda 'auto' (pats) un no latīņu 'mobilis' (kustīgs).

Uzbūvēt pašgājēj ratus, automobili, mēģināja jau sen, un vairāki izgudrotāji. Pat XVII gs. bija cilvēki, kuri apstrīdēja tādu godu saukties par ekipāžas izgudrotājiem, kurā nevajag iejūgt zirgus. Tādas ekipāžas pārvietojās ar pašu pasažieru pūlēm vai ar aizmugurē atrodošos sulaiņu palīdzību.1769.-1770. gados franču inženieris Nikola – Žozefs Kjunjo uzbūvēja pirmo tvaika automobili – vilcēju artilērijas ieročiem. Kjunjo mašīna glabājas Parīzes mākslu un amatu muzejā, bet tās attēls kļuva par franču sabiedrības automobiļu inženieru emblēmu. Bet šī mašīna vēl nebija kā mašīna tajā nozīmē, kā mēs šo vārdu saprotam šodien. Arī nebija kā īstas automašīnas angļu tvaika omnibusi. XIX gs. Tvaika mašīna bija pārāk smaga, pieprasīja lielu daudzumu ūdens un degvielas, ilgstošas sagatavošanas darbībai – tvaiku sadalīšanai.
Tvaika omnibusi kustējās lēni, tika sagrauti bez tam slikti ceļi. Tie neizturēja sacenšanos ar dzelzceļiem un ar 80. gadu automašīnām, kuru enerģijas avots bija iekšējās sadegšanas dzinējs. Šis jaunais dzinējs bija samērā viegls, jaudīgs un vienmēr gatavs darbam. Taču tvaika mašīna nospēlēja svarīgu lomu automašīnu tehnikā. Ar tās palīdzību tika pierādīta pati mehāniskās pārvietošanas iespēja, tika izmēģināti un pilnveidoti topošās automašīnas mehānismi – stūres trapece, diferenciāls, bremzes. No tās palika arī vārds '’šoferis', kas franču valodā nozīmē 'krāsnkuris'.
Par automašīnas izgudrotājiem uzskata vāciešus Kārlu Bencu un Gotlibu Daimleru. Viņu rati atšķirībā no daudziem pārējiem, bija darbspējīgākie un tika patentēti 1885. gadā.

Pirmās automašīnas izskatījās visai smieklīgi, salīdzinot ar mūsdienām. Tās bija parastās karietes un rati, tikai bez grožiem, ilkņiem (ne suverena) un ar benzīna dzinēju zirgu vietā. Ir jāatzīmē, ka automašīnas konstrukcijā līdz mūsdienām ir daudz kas saglabājies no ratiem, protams, savādākā veidā: riteņi, asis, atsperes, rāmis, kabīne, bremzes. Kabīnē izvietojas pasažieri vai krava, bet riteņi un asis kalpo, lai kabīne ar slodzi varētu pārvietoties pa ceļu. Riteņi un asis ir piekarinātas pie rāmja uz atsperēm. Šī piekares sistēma mazina riteņu atsitienus uz nelīdzena ceļa, pasargā kabīni no kratīšanas. Līdzīgu uzdevumu arī izpilda piepūstas un uz riteņiem uzvilktas riepas, kuras parādījās gandrīz vienlaikus uz ekipāžām, divriteņiem un automašīnām XIX gs. beigās. Bremzes kalpo automašīnas gaitas palēnināšanai, līdz pilnīgai apstāšanai. Kaut kad tos veidoja kā loku, vai uzgali, kurus kučieris (vai šoferis) piespieda pie riepām ar sviras palīdzību. Pirmās automašīnas bija vaļējās, un, lai pasargāties no vēja, lietus, putekļiem un dubļiem automobilisti vilka mugurā siltus kažokus, ādas ķiveres un lielas brilles. Vēlāk parādījās vējstikls, bet pēc tam stiklota, slēgta kabīne pasažieriem. Šoferis, kā arī kučieris turpināja salt atklātajā 'bukā'.

Dzinēju novietoja zem sēdekļiem vai starp tiem, kustības nodošanu no dzinēja pie riteņiem nodrošināja ar jostām vai ķēdi, kā tas notiek divritenim, bet vadīšanai pielietoja grozāmo asi, kā tas ir līnijdroškai, vai nu vienu priekšējo (divriteņa) riteni. Visi šie mehānismi sevi neattaisnoja: dzinējs, kas palielinājās jaudas un izmētu ziņā vairs nevarēja izvietoties zem sēdekļa, jostu un ķēdes pārvads nebija drošs, vienīgais priekšējais atbalsta punkts nenodrošināja automašīnas noturīgumu. Automašīnas galveno daļu izskatīšana no jauna XX gadsimtā veicināja tā saucamo klasisko komponējumu, kas pielietojās līdz nesenam laikam visās automašīnās. Dzinējs un radiators tā atdzesēšanai atradās kabīnes priekšgalā. Dzinēja piepūle tiek padota uz aizmugurējiem (vadošiem) riteņiem sajūga mehānismu, pārnesumkārbu, kardānvārpstu, galveno pārnesumu un pakaļējā tilta pus asīm. Stūres vadības sistēma iedarbojas uz priekšējiem (virzošiem) riteņiem. Pie šī paša laika ir attiecināma benzīna automašīnas gala uzvara pār tvaika un elektriskām automašīnām. Automašīnas ar iekšējās dzinējiem izrādījās ērtāki ekspluatācijā.

Tomēr mūs, dārgais draugs, vairāk interesē tās automašīnas, ar kuru palīdzību var ērti pārvadāt dažādas kravas. Galvenais kravas automašīnas rādītājs – tas ir tā vestspēja (kravnesība). Otrā raksturīga kravas automašīnas pazīme – tas ir tās komponējums, ko var acumirklī noteikt pēc kabīnes atrašanas vietas. Pārsega komponējuma gadījumā kabīne ir izvietota dzinēja aizmugurē, vagona komponējuma gadījumā – kabīne atrodas virs dzinēja, sānā vai tās priekšā (tā saucamā priekšējā kabīne).
Trešā svarīga kravas automašīnas pazīme – tās virsbūves tips. Visizplatītākā virsbūve – platforma ar atveramiem bortiem. Tā pakāpeniski dod vietu speciālām virsbūvēm: furgoniem, plaša pielietojuma preču pārvadājumiem; ledusskapjiem vai refrižeratoriem,- tādu produktu pārvadāšanai, kas ātri bojājas; cisternām – šķidrumu, cementa, putekļainu kravu pārvadāšanai; pašizgāzēja virsbūvēm – ceļa un būvdarbiem, beramkravas pārvadāšanai kalnu pārstrādēm.

  Kravas auto wallpaper

  Dabas vide

Tapetes (wallpaper)

Latvijas karte